Sanbernārs
IZCELSMES VALSTS: Šveice
ĪSS VĒSTURISKS PĀRSKATS: Uz Lielās Svētā Bernāra Pārejas 2469 m augstumā virs jūras līmeņa 11. gadsimtā mūki nodibināja patversmi, kas deva pajumti ceļotājiem un svētceļniekiem. Tur kopš 17. gadsimta vidus apsardzei un aizsardzībai tika turēti liela auguma kalnu suņi. Par šādu suņu eksistenci liecina zīmējumi kopš 1695. gada un 1707. gadā veiktie ieraksti patversmes oficiālajos dokumentos. Drīzumā šos suņus sāka izmantot kā mūku pavadoņus un it īpaši kā sniegā un miglā pazudušo ceļotāju glābējus.
Dažādās valodās publicētās hronikas un Napoleona karavīru, kuri 1800. gadā šķērsoja pāreju, mutiskie stāstījumi par sanbernāriem vēstīja par neskaitāmām no “baltās nāves” izglābtajām cilvēku dzīvībām. Sanbernāra, kas tolaik bija pazīstams kā “Barija suns”, slava 19. gadsimtā izplatījās pa visu Eiropu, un leģendārais suns Barijs kļuva par glābšanas suņa iemiesojumu.
Sanbernāra tiešie priekšteči bija reģionā plaši izplatītie lielie zemnieku suņi, kurus dažās paaudzēs, vadoties pēc noteikta ideālā suņa tipa, izveidoja par šķirni, kādu mēs to zinām šodien. Heinrihs Šūmahers no Holligenas pie Bernes bija pirmais, kas 1867. gadā uzrakstīja saviem suņiem ciltsrakstus. 1884. gada februārī tika izveidota “Šveices suņu ciltsgrāmatā “ (SHSB), kurā kā pirmo ierakstīja sanbernāru “Leonu” un arī nākošie 28 ierakstītie suņi bija sanbernāri. Šveices sanbernāru klubs tika dibināts Bāzelē 1884. gada 15. martā. 1887. gada 2. jūnijā, Starptautiskā Suņu audzētāju kongresa laikā, sanbernāru oficiāli atzina par Šveices šķirni un šķirnes standartu noteica par saistošu. Kopš tā laika sanbernārs ir Šveices nacionālais suns.
